kāds plecs

•09/05/2012 • Leave a Comment

Rodas tāda neliela, patīkama izjūta, ja cilvēks, kuru Tu pazīsti tik ļoti maz, pasaka, ka es palīdzēju tikai esot blakus.

Histērijas nav patīkamas.

Tām komplektā nāk asaras, sāpoša galva, aizpampusi seja.

Iespējams, ka visiem ir jāpiedzīvo kaut daļiņa no tā. 

Vēl seko tukšumi un zaudējumi. 

Zīme, ka jāmainās.

Advertisements

paliec.

•09/04/2012 • Leave a Comment

Nē! Nē, nē, Nē! ej prom! Nē, tomēr paliec. Vēl mirklīti. Jā, tikai šo mazo mirklīti. Labāk neko nesaki. Man ir bail no bitēm. Tām patīk saldi vārdi. Man patīk klusums. Ej projām. Man ir bail no Tevis. Tu man svešs. Tomēr mēs esam sasieti kopā ar dvēseles cilpām. Tu kritīsi. Man sāpēs. Bēdz no manis. Tagad. Nē, labāk rīt. Rīt būs jauns pulkstenis. Tu būsi cits. 

Neko nesaki, lūdzu. Man bail. Man sāpēs. Tev paliks vieglāk. 

Love is like a bomb

•04/02/2012 • Leave a Comment

Kārtējais nesakarīgais domu grauds šovakar spiež man spilvenu.

Ir piektdienas [nu jau sestdiena] nakts, bet es pavadu to skatoties kaut kādu tīņu filmu, kuri mācās bučoties un četrpadsmit gados pārdzīvo, ka viņiem nav otras pusītes. [Filmu bija tikai tāpēc vērts noskatīties, ka tajā galvenais varonis bija smuks, mīlīgs čalīts, kurš spēlē basģitāru]

 

Manuprāt, līdz kādiem sešpadsmit gadiem vajadzētu aizliegt attiecības. Vismaz tā, lai maziņās nejūk prātā un nedara stulbības. Tagad paskatoties uz četrpadsmit gadīgu skuķi, kurai nevar pateikt ādas krāsu, gribas paņemt krēslu un to izšķaidīt pret viņas galvu. Varbūt gudrāka paliks.

Vēl es domāju par to, kāpēc filmās tik ļoti idealizē mīlestību, draudzību un visu citu?! Es neticu īstai mīlestībai līdz galam.  Kāpēc tas tik ļoti jāpārspīlē?!

Šovakar no manis nestaro pozitīvisms. Arī negatīvisms nē. Vairāk vientulība.

MEOW

mīlestība.

•15/01/2012 • Leave a Comment

Ilgi domāju, ko lai ieraksta. Sapratu to, ka jāraksta kā ir.

Pēdējā laikā sanāk domāt par to, kas ir un nav manā dzīvē. Vienmēr jau gribētos vairāk mīļuma, atbalsta, bet tomēr, vai to vajag tikai tad, kad to vajag? Vai arī tad, kad esmu laimīga? Par to man vēl jāpadomā.

Nekad nenāk par ļaunu, ka kāds samīļo un pasaka, ka dzīve ir skaista. Tomēr vai cilvēks novērtē to tajā brīdī? Es, piemēram, nē. Tikai pēc laika saprotu, ka tam bija nozīme. Nu jau ir pa vēlu.

Interesanti ir tas, ka cilvēkam vajag citu cilvēku blakus, iespējams vienam pret otru

nav nekādu jūtu, nekas, pilnīgi nekas, tikai zina, kā vienam otru uzrunāt, tomēr pēc dažu minūšu pavadīta laika vajag pēc tam vēl un vēl. Ir dzīvē iemesli, kas neļauj pavadīt all time.

Dzīve ir nežēlīga. To es jau saprotu trešo reizi gada laikā. Tā labāk.

 

Lielpilsēta. Gaismiņa.

•21/12/2011 • Leave a Comment

Pagāja apmēram pieci mēneši, kad manas emocijas par Ņujorku nedaudz sirsniņā nomierinājās un atstāja tikai spilgtākās un paliekošās atmiņas, smaržas un emocijas.

Visspilgtākais, ko es sev nesu līdzi katru dienu, tā sajūta, cik ātri es iepazinu šo lielpilsētu. Pēc pirmās dienas es jau zināju, kurš ir labāks un lētāks pārtikas veikals, kur atrodas visi H&M veikali visā Manhetenā, zināju, ka Time Squer atrodas trīs minūšu attālumā no viesnīcas. Interesanti ir tas, ka nevienu citu pilsētu tik ātri neiepazīstu. Pat ar Rīgas iepazīšanu negāja tik ātri [lai gan esmu apķērīga un atceros un iegaumēju ceļus].  Jā, iespējams, ka šī Lielpilsēta glabā daudz dārgumus, kurus ir tikai jāmeklē, bet tie paliks nākamajai reizei. Pēdējās dienās, kad biju tur, es pa ielu gāju un jutos kā savā pilsētā. Es jau zināju, ka 8.avēnijā, starp 47.un 48.ielu, Starbuck coffe vakarā vēl varēja nopirkt svaigus šokolādes kēksiņus.

05.08.2011.

Visi muzeji jau apskatīti, veikali apmeklēti un nauda iztērēta. Ārā spīd saule, likās spilgtāka nekā Latvijā jel kad ir bijusi. Ar mammu dodamies uz Central park. Viņa atradusi savu “spotu”, kur sauļoties. Nē, ja man piemaksātu, es tur nepaliktu! Pārāk karsts. Atstāju mammu vienu, ieslēdzu ipodā mūziku, ko biju izdabūjusi ārā no citiem maniem iepriekšējiem atskaņotājiem, un devos meklēt ēnainu vietu. [Ehh, kāpēc Latvijā nav viena milzīga parka, kur varētu visi doties un atpūsties?! Bet labi, tas lai paliek Ņujorkai.] Beidzot atradu “savu” koku. Milzīga, zaļa pļava [apmēram kādas desmit manas piemājas pļaviņas], kurai gar malām vijas žogs un pie tā slejas milzīgi daudz koku. un, aizejot līdz otram galam, pacel galvu un redzi visas augstceltnes, kas slejas virs milzīgās, zaļās platības. Pāri visam Centrālparkam, tās ir kā Polārzvaigznes gaišā dienas laikā, kas rāda ceļu tiem, kas pazaudējuši pareizo taciņu. Novilku savu rūtaino kreklu [pat zem kokiem bija karsts], uzklāju to uz zālītes, apgūlos tam virsū, somu paliku zem vēdera, paņēmu “Zirgu Vārdotāju” un sāku lasīt [interesanti ir tas, ka tā grāmata ir angļu valodā]. Izlasīju dažas lapas puses un aizmigu. Piecēlos no mazu bērnu smiešanās. Es jutos labi. Es jutos kā mājās. Devos atpakaļ pie mammas. Es zināju jau gandrīz visas taciņas Centrālparkā, kā varēja aiziet pie mammas. Es jutos it kā tā, ka visu savu dzīvi būtu gājusi piektdienās uz Parku lasīt grāmatu. 

Tā ir tikai maza, maza daļiņa no tā, kā es jutos šajā skudru pūznī.

 

Pārējās daļiņas citā vakarā, kad man atkal nebūs kāds obligātās literatūras ķieģelis jālasa.

MEOW.

 

keep smiling

•07/12/2011 • Leave a Comment

Summer time

 

 

http://www.youtube.com/watch?v=v6R-LZ25Te0

Change.

•07/12/2011 • Leave a Comment

Uhh! Pagājis krietns laiciņš, kad pēdējo reizi šeit rakstīju. Domu ir bijis pārāk daudz, lai tās sakopotu vienā mazā “kastītē”.

Šodien skatījos bildes no vasaras. [Pa to laiku, kamēr man vajadzēja mācīties aldahīdu formulas]

Es sapratu, ka man tiešām ir daudz bilžu. Ļoti daudz. Tas tā.

Un tagad es tikai tā ievēroju, ka man sanāk. Bilde man izsaka daudz vairāk nekā vesels romāns par vienu nelaimīgu mīlas stāstu, par kuru sabiedrība jūsmo pilnā sparā. Bilde – tas ir mans romāns.

Pēdējā laikā esmu sākusi saprast daudz ko, vai arī tieši otrādi – neko. Vēl joprojām nesaprotu, kā es trīs gadus varēju iztikt bez fiziskām aktivitātēm un zirgiem. To laikam nekad nesapratīšu. Vēl nekad nesapratīšu arī pretējā dzimuma pārstāvjus. Labāk arī laikam

nesaprast.

Jau kuro reizi nāku pie atziņas, ka liktenis ir baigais maita. Šoreiz viņš ir bijis īpaši riebīgs vai vienkārši aizkavējies pa kād
Tik daudz haotisku domu, nav kam padalīties, nav kas uzklausa. u gadu. Tagad domāju, diez kā būtu, ja pirms gada būtu mainījies sīkums. To laikam man nezināt.

Laiks “Meistaram un Margaritai”

 

MEOW.