Lets Drunk?

•11/06/2011 • Leave a Comment

Ir 9.klase. Izlaidums. Skaistas kleitas, augstas papēžu kurpes, glauni uzvalki. Tā ir reize, kad lielāko daļu radus ir iespējams savākt vienā telpā.

Spīdošas, laimīgas sejas sēd pretī daudzajiem sveicējiem. Ir jūtams satraukums, tomēr sirds no prieka lec ārā no krūtīm. Atestāts, apsveikumi, skūpsti un ziedi, emociju bagāts pasākums. Oficiālā daļa noslēdzas ar pirmo valsi vecāku skavās. Balle var sākties! visi dodas uz savām klasēm, ēd visādus labumus, atceras skolas laikus, pieaugušie sāk ievingrināt savas nogulētās rokas, cilājot vienu pēc otras pa glāzītei. Kāds zēns nemanāmi aizslēpj aiz savas žaketes vienu vodkas pudeli, kura nevērīgi atstāta maliņā. Šeit sākas atšķirība starp pamatskolu un vidusskolu. Solis īstajā dzīvē, izbaudot visus labumus. Zēns paziņo pārējiem klasesbiedriem, ko ir dabūjis. Visiem sāk spīdēt actiņas vairāk no prieka. Lielākā klases daļa salien kāda klusākā stūrītī, lai nemanīti varētu baudīt 40% stipro dzērienu. Pārējie daži, kas nevēlējās  piedalīties šajā nezināmajā afterpārtijā , turpināja sēdēt kopā ar vecākiem vai sildīt deju grīdu. Ballētāji savā klusajā nostūrī, kas jau vairs nav kļuvis tik kluss, laiž apkārt stipro dzērienu. Pirmie trīs apļi liekas pretīgi un visi šķobās un grozās, bet pēc kāda ceturtā riņķa kuņģis jau iesilis un  šņabis iet lejā kā ūdens. Iztukšojuši pirmo pudeli, jaunieši atgriežas pie vecākiem, tēlo, ka viss kārtībā, dzīve taču ir skaista! Nu jau no vairākiem galdiem pazūd pa kādai pudelei. Jaunieši atrod kādu noslēgtāku telpu, kurā var netraucēti mierīgi izbaudīt savu izlaidumu. Sešpadsmit gadīgajiem jauniešiem jau prātā liels mākonis un jautrība. Zēni stāsta neķītrus jociņus, meitenes smejas par tiem. Glāzīte pēc glāzītes, pudele pēc pudeles, neviens vairs neskaita, cik katrs izdzēris. Tagad jau sākās dejas uz galda, nomestas kurpes, atkailināti pleci. Jaunieši ieslīgst dziļākā priekā, dziļākā alkoholā. Kurš viņiem pametīs glābšanas riņķi? Vecāki nemaz nav pamanījuši savu atvašu nozušanu, jo pār pašiem ir nolaidies skaistais, mānīgais alkohola mākonis. No noslēgtās telpas ir dzirdama mūzika, kas mijas ar čalošanu un smiekliem, kas vēlāk jau pārvēršas skūpstu skaņās. Šajā telpā tika pazaudētas daudzas nevainīgas dvēseles.

Ir 9.klases izlaiduma nākamais rīts. Katrs skolēns jau ir nonācis mājās, savā istabā un gultā. Dažiem ir prieks par iepriekšējo vakaru, daži kaunās no tā, bet ir arī tādi, kas neko neatceras. Vecāki paši neko no rīta nesaprot. Visi staigā ar ūdeni apkārt un saprot, ka izlaidumā izdarīto nenožēlo. Tas drīzāk ir traks vasaras un vidusskolas iesākums.

meow.

Advertisements

time.

•21/05/2011 • Leave a Comment

Es tā skatos, ka vairāk kā mēnesi neesmu neko rakstījusi, taču tas nenozīmē, ka nekas nav noticis. Ir noticis.

Sākšu ar 28. un 29.aprīli. Helsinki.

“We don’t need no education 
We dont need no thought control
No dark sarcasm in the classroom
Teachers leave them kids alone
Hey! Teachers! Leave them kids alone!
All in all it’s just another brick in the wall.
All in all you’re just another brick in the wall.”

Roger Waters koncerts Hartwall arēnā. Tas bija kaut kas vienreizējs! Dzirdēt leģendu dzīvajā izpildījumā! Tuvu pie septiņdesmit gadiem, večuks ar visu atdevi lēkā pa skatuvi kā būtu viņam atkal 37, pirmajā The Wall koncertā 1980.gadā. Protams, tagad daudz vairāk elektronikas, specefekti, bet es neatteiktos būt pirmajā koncertā un redzēt viņus visus no Pink Floyd!

Tas bija mans skaistākais koncerts!

Runājot par koncertu, nedrīkst aizmirst vietu, kurā tas notika – Helsinki! Tā ir, manuprāt, jaukākā pilsēta visā Eiropā [manās acīs vēl konkurē ar Berlīni]! Ielas, bruģi, tramvaji, osta, mājas, cilvēki un to stils! Alternatīvs roks, puķainie hippijbērni, goti un metālisti, protams, saldi pielaizītie cacu cilvēki [tos gan var manīt ļoti reti uz ielām]! Mamma teica, ka es tur labi iederos! Viņa mani pat nespēja atrast veikalā starp vēl kādiem desmit kedu bērniem [!!!], bet es uz viņas pārāk nedusmojos par to, mazāk mani varēja kontrolēt, bet tas tā. Helsinkos dredainie ir vēl dīvaināki nekā Latvijā! Ja LV uz tevis tikai stulbi un skaudīgi blenzīs kāds cits pakulu nēsātājs, tad tur dredainie tev virsū smaidīs, daudz smaidīs. Tas sākumā ir mulsinoši, taču pieradu pie tā! Tas pat ir jauki! Helsinki varētu būt mana nākotnes pilsēta!

Tad vēl varētu pieminēt manu dzimšanas dienu! Beidzot sagaidīju savu pilngadību! Varu teikt tikai to, ka man Rīgā apkārt ir tikai jaukākie, mīļākie un foršākie cilvēki apkārt! Ballīte līdz 6:30, ar pirti, peldēšanas sezonas atklāšanu, alu, šampānieti, mammas pārsteigumu – laternām, ar visu celšanu gaisā [tas bija baisi!!!], sarkanām 18 rozēm, kūkām, garšīgu ēdienu, alus šodiem, “zvaigznītēm” un citām jaukām lietām.

Vispār Maijs un Aprīļa beigas ir bijis skaists laiks. Daudz atmiņu! Skaisti!

meow.

krāsu trūkums organismā.

•15/04/2011 • Leave a Comment

Ir lietaina trešdienas diena. Noskan skolas zvans. Ātri pa galvenajām durvīm izskrien vienpadsmit gadīga meitenīte ar milzīgu mugursomu uz pleciem un sānos vēl milzīga otra soma. Viņa pazūd starp šīm somām, izskatās kā milzīga, kustīga soma klumburētu cauri cilvēku baram. Viņa skrien uz pieturu, lai nenokavētu autobusu uz Gulbeni. Viņa dodas uz mākslas skolu.

Tā pagāja mani seši gadi, braukājot trīs reizes nedēļā uz mākslas skolu.

Teikšu godīgi, es gribēju izstāties no turienes, man tur nepatika, visi mani vakari bija aizņemti.

Es tagad gribu gleznot, šķiest krāsas, izlikt emocijas. Klausīties interesantus faktus par mākslas vēsturi.

“Mammu, mani labākie svārki ir netīri ar neizmazgājamu krāsu”

Rokas notrieptas ar akrilu, visās varavīksnes krāsās. Nogurums nežēlīgs, bet gandarījums par izdarīto. 

Jauka kompānija un asaras no smiekliem.

Pēc līmes, akrila un zīda krāsām smaržo mana sākumskola. 

Otas, akvareļu papīrs, zīmuļu komplekts, krāsas un šokolāde, ideju trūkumu gadījumā.

Iedodiet man sliktāko otu, saburzītu papīru un sakaltušas krāsas. Man ar to pietiktu, lai radītu atkal savu mākslu.

Meow.

pret – sāpes.

•08/04/2011 • Leave a Comment

Istaba. Tukšas sienas. Tikai balta krāsa.

Klusums. Pēkšņi sirdspuksti.

Aukstums. Siltuma vilnis. Karsts ķermenis.

Istaba. Neviena nav. Sirdspuksti.

Dvēseles nav.

Sāpes. Sirdspuksti.

Bezgalība.

Dzīvība.

Melnas sienas. Baltas sienas.

Ķermenis. Bez dvēseles.

Sirdspuksti.

Klusums.

Sāpes vairs nav.

Istaba. Tukšas sienas. Tikai melna krāsa.

doma.

•02/04/2011 • Leave a Comment

Es ļoti gribēju ierakstīt šeit par kaut ko, tikai nebija tas “kaut kas”.

Tāpēc būs par zvaigznītēm.

Bija jau vakars un tumšs, kad izgāju ārā. Priecājos jau par to, ka ir skaidras debesis! Un tad jau pa vienai un pat vairākām sāka parādīties zvaigznes! Viena pie otras sāka saspiesties un vēlāk jau bija miljoniem zvaigznīšu.

Man tās sagādā prieku! Redzēju pat krītošu zvaigzni. Protams vēlēšanos arī paspēju ievēlēties.

Stundām ilgi spēju skatīties zvaigznēs, vērot tās, filozofēt par tām, atrast un izdomāt savus zvaigznājus.

Siltās augusta tumšās naktis ar daudz zvaigznītēm! To nakšu dēļ vien vajadzētu turpināt iesākto un dzīvot līdz tām.

Bet skaistāk ir tad, kad tu atrodi vēl kādu zvaigznīšu mīlētāju un jūs abi kopā varat vērot tās.

Iespējams šeit vairs runa nav tikai par “zvaigznīšu draugu”, vairāk sirdsdrauga atrašanu. Lai arī cik bezgalīgi stulbas vai trakas lietas tu darītu, tev būs, kas ar tevi kopā darīs. Katram vajadzētu tādu draugu!

Sapņosim par zvaigznītēm un citiem labiem draugiem! sleep tight!

meow.

 

Rīgas puses

•28/03/2011 • Leave a Comment

Skolēnu pavasara brīvdienās es padzīvojos pa Rīgu [protams, pirms mani ielika slimnīcā, bet tas jau ir cits stāsts]. Teiksim tā, dzīvoju īstajā Rīgā, jo sapratu, ka Āgenskalns un citi skaistie Pārdaugavas rajoni ir tikai skaistā un mierīgā Rīgas daļa. Dzīvoju uz Lāčplēša ielas, jaukā dzīvoklītī. Mašīnas un gaismas,  un cilvēki, un kustība. Melni un balti cilvēki, tumši un gaiši. Liela trolejbusu un autobusu kustība. Rīga dzīvo! Tā ir rosīga un kustīga un bezgala pilna ar dažādību! Es biju pieradusi pie klusā un daudz maz mierīgā Āgenskalna.

Trešdienas rīts. Jau pēc deviņiem devos ārā, nevarēju ilgāk izturēt telpās, skaisti spīdēja saulīte. Jāņa Rozes grāmatnīca vēl nebija vaļā, tādēļ izlēmu apmest kādu līkumu. Cilvēki smaida, turot rokā kafijas krūzes un steidzoties uz darbu. Pavasaris iedeva dzīvību Rīgas ielās. Tas bija skaisti! Es vēlreiz pārliecinājos, ka mana mūža mīlestība bija, ir un būs Elizabetes iela. Es nezinu kādēļ, bet pa to ielu es varētu staigāt no viena gala uz otru un nebeigt priecāties par neko!

Man patīk rosīgā Rīga! Man patīk klusā Rīga! Man patīk Rīga! Dažādība, mainīgums.

Viss ir skaisti!

meow. [:

kušš!

•25/03/2011 • Leave a Comment

Tik – tak … tiiiiiiiiiiik – taaaaaaaak … pulkstenis neskrien ātrāk. tas laiku tur un nelaiž vaļā. stāv uz vietas un rāda man mēli.

Tā es jūtos sēžot slimnīcā. Četrās baltās sienās. Telpā, kurā ir četrpadsmit [!!] gultas, katrā gultā pa vienam meiteņu ķermenim. Katrai sava vaina.  Grūti panest palātas karstumu, meiteņu asaras un smieklus.

vientulība. tā varētu izpausties manas izjūtas šeit. tukšums.

Viens dakteris. Otrs dakteris. Trešais un Ceturtais arī. Māsiņas un citas nelaipnas tantes. Turpu un šurpu, šurpu un turpu.

Kādreiz es šejieni saucu par otrajām mājām. 4.nodaļa.. Biežāk šeit nekā mājās. Tagad ir nedaudz mainījies šis “biežums”. Varbūt tā arī labāk.

Pēdējā reize. Tad es būšu jau “Lielas bērns”. Pietrūks šīs vietas? Protams! Tas gan dīvaini skan, bet pietrūks… Papildus brīvdienas? varbūt. Cilvēki? iespējams. Ēdiens? NĒ!

Varbūt tas, kas pietrūks, būs klusums un miers? Jā! Tā man noteikti pietrūks.

Bet tagad man ir jāiet, ripas, daudz ripu, mani sauc.

meow.